„Mēs neesam dzimuši, lai vienkārši priecātos par dzīvi” /M. Montesori/

Marijas Montesori biogrāfija

Marija Montesori dzimusi 1870. gada 31. augustā Šiaravallē, Ankonas provincē, taču, vēl mazai esot, nokļuva Romā, kur kā vienīgais bērns ģimenē pavadīja laimīgu bērnību kopā ar saviem vecākiem.

Marijai Montesori piemita to laiku meitenēm neraksturīga tieksme izglītoties, viņa mācījās zēnu skolā un panāca atļauju studēt universitātē. Sākumā Montesori, atbilstoši savai apdāvinātībai, vēlējās studēt matemātiku, taču vēlāk viņa pievērsās medicīnai, nostādamās pret tēva gribu un aizliegumu sievietēm studēt medicīnu. Montesori juta iekšēju aicinājumu izpētīt cilvēku un uzņemties par viņu atbildību. Studentu attieksme nebja draudzīga, taču viņa iekaroja sev vietu, pateicoties izcilajai apdāvinātībai. Montesori juta, ka viņai ir uztcēts kāds uzdevums. “Mēs neesam dzimuši, lai vienkārši priecātos par dzīvi” – tas ir viens no viņas izteicieniem.

25 gadu vecumā Montesori jau bija ārste, tika uzņemta par asistenti Romas universitātes klīnikā un sāka strādāt ar garīgi slimiem bērniem neiroloģiskajā klīnikā. Viņa guva panākumus bērnu attīstības veicināšanā, jo ņēma vērā ne tikai to fizisko aprūpēšanu un ārstēšanu, bet saskatīja arī audzināšanas nozīmi un prata to savienot ar ārsta pienākumiem. 

Turpinot izglītoties, Montesori saskārās ar vājprātīgo pedagoģiskās aprūpes celmlaužu itāra (Itard) un Segēna (Seguin) vārdiem. Parīzē viņa apmeklēja Burnevilles institūtu vājprātīgajiem bērniem, kur iepazinās ar gandrīz jau aizmirstajiem Segēna darbiem. Montesori saņēma uzaicinājumu Romā pasniegt antropoloģiju, divus gadus viņa vadīja skolu vājprātīgiem bērniem un lasīja lekcijas par vājprātīgu cilvēku aprūpi. Viņas panākumi vājprātīgu bērnu audzināšanā modināja viņā interesi par pedagoģiju. Montesori uzteica savu ārstes un docētājas vietu un pievērsās psiholoģijas un pedagoģijas studijām. 

Montesori meklēja izdevību gūt pieredzi normālu bērnu audzināšanā, un tāda iespēja radās, kad Romā kadā Sanlorenco kvartālā kāda uz sociālo problēmu risināšanu orientēta būvdarbu kompānija sāka ierīkot dzīvokļus strādniekiem. Lai ēkas un apstādījumus pasargātu no bojājumiem, dzima doma par bērnudārziem neaprūpētiem un nepieskatītiem bērniem. Tādējādi 1907. gadā kādā dzīvojamo māju blokā durvis vēra pirmā Montesori bērnu māja.

Studējot itāra un Segēna darbus, Montesori radās ideja pārņemt viņu materiālus un pēc pašas norādījumiem likt izgatavot tādus, kas dotu bērniem iespēju patstāvīgi darboties, sekmēt savu attīstību. Reiz Montesori pārliecinājās, ka jau trīsgadīgs bērns, brīvi izvēloties, spēj pievērsties kādam vingrināšanās objektam un darbojoties sasniegt augstu koncentrēšanās pakāpi. No tā brīža Montesori vērtēja attīstošos materiālus pēc tā, vai tie mudina bērnu spontāni izvēlēties darbošanos, kurā tiek iesaistītas gan sajūtas, gan roku kustības un kura, bērnam pievēršoties vingrināšanās priekšmetam, būtiski veicina vispārējo bērna attīstību. Viņa vēlāk arī vairākkārt pārveidoja materiālus, līdz tie pilnībā saistīja bērnu interesi. 

1909. gadā Romā Montesori izjuta nepieciešamību organizēt pirmos kursus iepazīstināšanai ar savu pedagoģisko teoriju un praksi. Zīmīgi, ka jau pirmajā kursā piedalījās cilvēki no visas pasaules. Nākamajos gadu desmitos sekoja daudzi citi kursi, kurus vadīja Montesori pati, katrā valstī atrodot sev īpašus līdzgaitniekus. 

1909. gadā Montesori izdeva savu pirmo grāmatu “”Il metodo della pedagogia scientifica applicato all’educazione nelle scuole elementari”, un 1916. gadā otru – “L’Aautoeducazione nelle scuole elementari”.

1929. gadā Marija Montesori kopā ar dēlu Mario Berlīnē nodibināja Starptautisko Montesori asociāciju – AMI (Assiociation Montessori Internacionale), kuras galvenais galvenais sekretariāts mūsdienās atrodas Amsterdamā.

Marija Montesori guva lielus panākumus, taču viņa sastapās arī ar lielu pretestību, un nereti tas, kas bija jau izveidots, atkal tika iznīcināts. Tā tas notika Barselonā spāņu revolūcijas laikā, vēlāk tā izrīkojās fašisti Itālijā un nacionālsociālisti Vācijā. Otrais pasaules karš kavēja Montesori pedagoģijas tālāku attīstību arī citās zemēs. Kad sākās karš, Montesori bija Indijā, kur vadīja kursus un ieguva daudz draugu. 

Pēc kara Montesori atgriezās Eiropā, kur atkal vadīja kursus vairākās valstīs.

1949. gadā Marija Montesori tika nominēta Nobela miera prēmijai.

Marija Montesori nomira 1952. gada 6. maijā Holandē.